Pievakarē mēs ar Naigu nolēmām aiziet uz Jauno mežu un paraudzīt, vai nav saaugušas sēnes. Vēl nekā liela nebija, bet vakariņu tiesai pietiks.
Aizgājām arī uz veco mežu pie trim kapu kopām. Kāds tās slepeni kopa. Zāle noravēta. Uz visām kopām svaigi sarkani ziedi. Tam vajadzēja drosmi. Ja kopēju noķertu drošības vīri, tad viņam viegli neklātos.
Piepeši Naiga iesaucās: “Paskaties! Katrīnpilī ugunsgrēks!”
Mēs steidzāmies mājup. Es jau pa gabalu uzminēju, kas tur dega, bet Naigai nekā neteicu.
Vairums Pumpura ielas iedzīvotāju stāvēja pulciņos un raudzījās melnā dūmu mākonī, kas augstā lokā liecās pāri Daugavai.
Uz divriteņa pabrauca garām Imants.
“Sinagoga deg!”: viņš kliedza pilnā kaklā.
Tā jau mani brīdināja mantzinis Nika. Ka uguņi degs. Un nu, kad pilsētai nevarēja nodarīt postu, tie dega. Un ne jau paši no sevis. Tas bija rīkojums “no augšas”.
Vācieši mīl kārtību. To viņiem nevar noliegt. Ja jau Katrīnpilī nebija žīdu, kam tad vairs sinagogu.
Tagad šai pilsētā pie upes viss bija nokārtots. Varēja pavilkt melnu svītru. (G.Janovskis “Pilsēta pie upes”)
